Kad dzīve maina virzienu:
Dažreiz īstais ceļš sākas nevis ar lielu plānu, bet ar apstāšanos.
Ar brīdi, kad saproti – tā, kā līdz šim, vairs nevar.
Tieši tā fotogrāfija no klusas aizraušanās manā dzīvē kļuva par aicinājumu. Es neesmu tikai fotogrāfe. Es esmu cilvēks, kurš dziļi jūt, redz un saglabā mirkļus, kuros dzīvo īstums, tuvums un patiesas emocijas.
Es fotografēju nevis pozas, bet cilvēkus. Un katrā darbā ielieku to, kas man pašai ir vissvarīgākais – sirdi.
Es esmu Gunita. Un mans ceļš līdz fotogrāfijai nav bijis taisns un gluds.
Es esmu bijusi vadītāja, atbildīga par procesiem, cilvēkiem, rezultātiem. Esmu strādājusi ar milzīgu atdevi un lielu atbildības sajūtu. Līdz vienā brīdī ķermenis apstādināja mani ātrāk nekā prāts bija gatavs apstāties. Izdegšana. Nogurums, kas nav tikai miega trūkums, bet dvēseles nogurums.
Un tieši tajā brīdī man nācās sev pajautāt - kas es patiesībā esmu, ja noņem amatu un pienākumus?
Un tad es sapratu pavisam skaidri -
es esmu cilvēks, kurš redz. Sajūt. Pamana.
Fotogrāfija manā dzīvē bija jau sen
Jau bērnībā krāju naudu savam pirmajam fotoaparātam. Mani vienmēr fascinēja veci fotoalbumi, mirkļi, kas paliek, skatieni, kuros dzīvo stāsti. Es vēroju cilvēkus brīžos, kad viņi aizmirst, ka kāds skatās - tur ir visvairāk patiesības.
Ilgus gadus fotogrāfija bija mans vaļasprieks. Tā bija mana klusā pasaule blakus nopietnajiem darbiem un pienākumiem. Es fotografēju, jo man tas patika, jo tas mani nomierināja, sakārtoja un palīdzēja atgūt līdzsvaru.
Es ilgi domāju, ka ar fotogrāfiju nevar nopelnīt, ka tas ir tikai hobijs, kas paliek brīvajam laikam. Tāpēc to turēju kā kaut ko savu, tuvu, bet it kā ne līdz galam atļautu.
Līdz pienāca brīdis, kad sapratu - es vairs negribu tikai izturēt darbus, kas nogurdina. Es gribu darīt to, kas mani piepilda. Un pirmo reizi sev godīgi pateicu:
es gribu fotogrāfiju nevis kā hobiju starp darbiem, bet kā savu īsto dzīves ceļu.
Ko es daru patiesībā
Jā, es fotografēju ģimenes, bērnus, portretus, gaidību laiku, svētkus, kāzas, pasākumus un arī produktus.
Bet man fotogrāfija nekad nav tikai par bildi. Man tā ir par cilvēku.
Ļoti bieži pie manis atnāk cilvēki, kuri jūtas nedroši.
Viņi saka:
"Es neesmu fotogēnisks."
"Mēs nemākam pozēt."
"Bērns noteikti nesēdēs mierā."
Un tad mans darbs patiesībā ir pavisam vienkāršs - radīt mieru. Lai cilvēks jūtas droši, lai nav steigas, lai nav spriedzes. Es nesteidzos, nespiežu un nelieku būt citādiem. Kad cilvēks atslābst, viņš kļūst pats. Un tieši tajā brīdī rodas bilde, kurā ir ne tikai seja, bet cilvēks.
Man nav svarīgi ideāli izkārtota poza. Man svarīgi ir noķert to, kas notiek starp cilvēkiem - skatienu, pieskārienu, klusumu, kurā dzīvo patiesas sajūtas.
Fotokaste – sapnis, kas pārtapa īstenībā
Fotokaste man nav tikai pakalpojums. Tā ir ideja, kas man ilgi nelika mieru. Vairākus gadus domāju, kā lai svētkos cilvēkiem iedod ne tikai bildi, bet arī prieku tajā brīdī - kustību, smieklus, kopā būšanu un atmiņu, ko var turēt rokās jau tajā pašā vakarā.
Šo kasti es tiešām izveidoju pati — no krāsošanas un slīpēšanas līdz detaļu izvēlei. Man bija svarīgi, lai tā ne tikai pilda savu funkciju, bet arī izskatās skaisti un iederas svētkos.
Daudzi vasaras vakari man pagāja garāžā. Kamēr citi atpūtās, es krāmējos ap kasti. Bija nogurums, bet bija arī tā sajūta - es gribu, lai tas izdodas. Lai tas nav "kaut kas", bet lieta, par kuru es varu teikt: jā, šo es esmu izdarījusi pati.
Un katru reizi, kad redzu cilvēkus pie fotokastes — bērnus, vecākus, vecvecākus, draugus — stāvam kopā, smejoties un turot rokās tikko izdrukātu bildi, man iekšā ir tāda klusa sajūta: jā, šis bija tā vērts. Tā nav tikai fotogrāfija. Tas ir mirklis, ko cilvēks paņem līdzi mājās.
Kāda es esmu pa īstam
Esmu radoša, bet vienlaikus ļoti praktiska. Man patīk skaistums, detaļas un atmosfēra, bet tikpat svarīgi man ir, lai viss būtu sakārtots, pārdomāts un saprotams. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri pabeidz iesākto - ja kaut ko uzņemos, es to nevaru atstāt pusceļā. Tas attiecas uz visu: gan fotosesijām, gan idejām, apsveikumiem un projektiem, ko radu. Man ir svarīgi veidot lietas, kas cilvēkam paliek - ne tikai uz mirkli, bet atmiņā.
Un jā - es esmu jūtīga. Agrāk domāju, ka tā ir vājība. Tagad zinu - tā ir mana stiprā puse.Tas vienkārši ir daļa no manis. Varbūt tieši tāpēc es spēju sajust cilvēkus un iemūžināt attēlus, kuros viņi paši sevi ierauga citādi.
Es redzu skaistumu vienkāršās lietās. Es jūtu noskaņu, krāsas un detaļas. Es nemāku darīt pa pusei - ja daru, tad ar visu sirdi.
Man svarīgs ir laiks. Cilvēki. Mirkļi, kas vairs neatkārtosies. Varbūt tieši tāpēc man tik ļoti rūp, kā es to visu iemūžinu.
Man joprojām reizēm pietrūkst pārliecības. Dažreiz uzplaiksnī doma - vai es tiešām esmu īstajā vietā.
Un tad ir brīži, kad cilvēki uzraksta pavisam vienkārši:
"Bilžuki forši, izgāju cauri visām vakara emocijām. Liels paldies, ka noķēri emocijas un mums ir iespēja viņas saglabāt katreiz apskatoties."
Tajos brīžos es saprotu, kāpēc es to daru.